• Par mums
  • Jaunumi
  • Galerija
  • Vēsture
  • Kontakti
  • Ziedot
  • Lietošanas noteikumi un Privātuma politika

Dzīvesstāsts

23. novembris, 2016 pl. 21:51, 2 komentāri
NMV:  1023

Kolekcija:  Sēlija 2000
Intervijas gads:  2000
Vecums intervijas laikā:  86

Dzimšanas gads:  1914
Dzimšanas valsts:  Latvija
Tautība/etniskā piederība:  latviete
Ticība:  luterāne
Izglītība:  Sunākstes pamatskola
Nodarbošanās:  skolotāja, strādniece, dārzniece, pārdevēja

Tēmas:  LPSR, Latvijas pirmā neatkarība, latviešu leģions, dzimta, Otrais pasaules karš, sabiedriskā dzīve, kolhozs, varu maiņas
Atslēgas vārdi:  vīra arests, gūstekņu nometnes Vācijā

Kopsavilkums:

Ģimenes vēsture, sākot ar Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām. Sabiedriski aktīva pirmskara dzīve Vārnavā - koris, teātra spēlēšana. Viesītē veikala pārdevējas darbs. Varas maiņas atsaucas vietējo cilvēku attiecībās - notiek savstarpēja izrēķināšanās. Sīkāk stāsta par vīra un brāļu kara gaitām leģionā, pēc kara filtrācijas darba nometni Karēlijā. Sievas atmiņas par braucienu uz Karēliju un vīra apmeklējumu. Pēc atgriešanās vīru apcietina un notiesā uz 25 gadiem Arhangeļskā. Par četru bērnu audzināšanu vienai bez vīra - runā īsi, tomēr stāstā grūtības ir jaušamas. Stāstot par kolhozu, piemin izpildkomitejas priekšsēdētāju Peļņiku, kura laikā dzīve uzlabojusies. Ar patiku atceras darbu dārzniecībā, kad dārzeņus veda uz tirgiem Ļeņgradā. Salīdzinājumā ar padomju laiku, uzskata, ka tagad nebūtu iespējams apmaksāt augstāko izglītību 4 bērniem, ko viņa ne bez piepūles spēja padomju laikā un uzskata par lielu sasniegumu dzīvē. Atkārtoti atgriežas atmiņās par teātra spēlēšanu, piemin dzīvi Ulmaņa laikos, kad domāja par zemniekiem. Uzskata, ka pateicoties viņas aktīvajai aizsardzes darbībai, vīrs nav ticis pakļauts vēl lielākai vajāšanai no vācu varas iestāžu puses.


Satura pārstāsts:

1A Vīra tēvs ir bijis strēlnieks, nāk no Meirāniem Vidzemē. Autores māte strādājusi par kalponi muižā pie mācītāja Stendera. Tēvs bijis muižas dārznieks. Pēc kāzām tēvs strādā par mežsargu Vārenbrokas muižā. 1917. gadā, sākoties karam, krievi likuši visiem doties prom no mājām. Piedzimusi meitiņa, devušies bēgļu gaitās. Ap 1916. gadu, karam beidzoties, apmetušies pie saimniekiem Krustpils pagastā. Tolaik Daugavas vienā pusē - Krustpilī - bijis krievu karaspēks, bet otrā - Jēkabpilī - vācu. Tēvs ar diviem biedriem devies skatīties, kas notiek Krustpilī. Vācieši viņu nošauj. Māte otrreiz apprecējusies un šajā laulībā piedzimuši trīs dēli. Latvijas laikā patēvam piešķir zemi, viņš uzceļ mājas, kur ģimene sāk dzīvot no 1924. gada. 
Autore Vārnavas skolā mācījusies četrus gadus, pamatskolu pabeidz Sunākstē. Jaunībā bijusi ļoti aktīva sabiedriskajā dzīvē. 1940. gada novembrī 26 gadu vecumā apprecas ar savu skolas biedru. 
1940. gadā - varu maiņa. Viesītē nodibināta Patērētāju biedrība un atvērts veikals. Veikalu atvērt solīts arī Vārnavā. Viņa izvēlēta par nākamo veikalnieci, tomēr nācies braukt uz Viesīti mācīties arodu. Pēc meitas piedzimšanas pārcēlusies pie vīra vecākiem "Dziļlejās". 1941. gada deportācijās no pagasta aizved divas ģimenes. 
Vāciešiem ienākot, aktīvu karadarbību pagastā nejūt. Krievu laikā nodibinātas arodbiedrības, kuru mērķis bijis panākt, lai kalpi slēdz līgumus ar saimniekiem. Kad sākusies vācu vara, notikusi izrēķināšanās ar vācu varai nepatīkamām personām. Vīrs pagastvaldē bieži pratināts. Kad vācu vara mazinās, vīrs un vēl citi pagasta cilvēki piespiesti brīvprātīgi pieteikties vācu armijā. 1942. gada martā vīrs aizgājis karā. Nonācis vienībā, kurai jāapsargā krievu gūstekņi. Apsardzē tikuši visi politiski neuzticamie, kuri brīvprātīgi pieteicās vācu armijā. Vīrs dezertējis. Iestājies leģionā, tādēļ par dezertēšanu nav sodīts. Kad vācieši atkāpušies, autore un vēl citas apkārtējās ģimenes gājušas dzīvot mežā, jo vācieši veduši cilvēkus sev līdzi. No 1944. līdz 1946. gadam par vīru neko nezina. Strādā veikalā. 
1B Vīra jaunākais brālis armijā pazudis bez vēsts. Autores diviem brāļiem izdevās pārdzīvot Kurzemes katlu. Jaunākais nosūtīts uz darba nometni Krievijā, bet kopā ar vāciešiem un frančiem palaists vaļā. Dzīve leģionā bijusi ļoti grūta. No vīra saņemta ziņa, ka viņš aizsūtīts uz darba nometni Karēlijā. Plašāk stāsta par to, kā 1946. gadā apciemojusi vīru Karēlijā - sarežģīts un tāls ceļš. 1946. gada trešajos Ziemassvētkos vīrs atgriežas mājās. Strādā par zvejnieku. 1952. gadā čekisti arestē vīru un notiesā uz 25 gadiem. Apsūdzība pamatojums - brīvprātīgi pieteicies vācu armijā un apsargājis krievu gūstekņus. Nosūtīts uz Arhangeļsku Krievijā. Pēc Staļina nāves atgriezies. Vīra veselība sabeigta. Strādā kādu laiku kolhoza būvbrigādē, mirst 45 gadu vecumā. Autore strādājusi dārzniecībā, audzējuši stādus, dārzeņus, veduši uz Ļeņingradas tirgiem. Kādu laiku pagasta priekšnieks bijis Peļņiks, viens no aktīvākajiem Stučkas (tagad Aizkraukles) dibinātājiem. Tad pagastā notikušas labas pārvērtības. Līdz pensijai divus gadus strādājusi par apkopēju. Stāsta par to, ka ir lepna, ka visi bērni ieguvuši augstāko izglītību. Padomju laikos studenti varējuši sevi uzturēt ar stipendiju. 
2A Latvijas 20 gadu jubilejas dienā visi aizsargi piedalījušies skatē Rīgā, arī viņa pati redzējusi Ulmani. Ulmanis ieviesis kārtību, domājis par zemniekiem.

2 komentāri - Dzīvesstāsts

Dzintars - 28. februāris, 2019 pl. 13:04
Man kaimiņos dzīvo Balodes kundze kura dzīvoja Vārnavas muižā un viņa redzēja savām acīm ,ka nokritušais koks salauza pieminekli nevis marodieri,viņas vīrs kurš dzimis ari tajā pusē stāstija,ka viņam senos laikos viens večuks stāstijis ,ka bērns būdams redzējis kā barona meita izdarīja pašnāvību,viņš bērns būdams ar pāris mazajiem gar muižas ceļu esot spēlējies un redzējis kā no muižas ēkas durvīm izskrien barona meita un skrienot kaut kas nosprakšķēja un viņa nokrita zemē.Domāju tā duelēšanās pistole un sudraba lode ir leģenda.
Dzintars - 28. februāris, 2019 pl. 13:14
Ļoti jocigi lasīt ,ka muiža ir privātīpašums,tur kopš PSRS laikiem nekas netiek kopts ,viss nenormāli aizaudzis un izdemulēts,nezinu kā cilvēks kurš ticis pie tādas vēsturiskas ēkas privatizācijas ir pieļāvis tādu postažu ,man būtu kauns par tāda bardaka apmeklēšanu prasīt vēl atļauju,vismaz parka zāli izpļautu reizi pa vasaru.

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Glābšanas darbu projektēšana
    22. feb. 2022
  • Karaliskā Rosība 2018
    3. jūl. 2018
  • Karaliskā rosība Vārenbrokas muižā
    10. apr. 2018
  • 20./21. maijā notika Karaliskā Talka Vārenbrokas muižā.
    30. mai. 2017
  • Dzīvesstāsts
    23. nov. 2016
  • Savs stāsts
    21. nov. 2016
  • Vārenbrokas muiža
    17. nov. 2016
2016/2017 © Vārenbrokas muiža - Visas tiesības aizsargātas  Lietošanas noteikumi un Privātuma politika