Dzīvesstāsts

NMV:  1023 Kolekcija:  Sēlija 2000 Intervijas gads:  2000 Vecums intervijas laikā:  86 Dzimšanas gads:  1914 Dzimšanas valsts:  Latvija Tautība/etniskā piederība:  latviete Ticība:  luterāne Izglītība:  Sunākstes pamatskola Nodarbošanās:  skolotāja, strādniece, dārzniece, pārdevēja Tēmas:  LPSR, Latvijas pirmā neatkarība, latviešu leģions, dzimta, Otrais pasaules karš, sabiedriskā dzīve, kolhozs, varu maiņas Atslēgas vārdi:  vīra arests, gūstekņu nometnes Vācijā Kopsavilkums: Ģimenes vēsture, sākot ar Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām. Sabiedriski aktīva pirmskara dzīve Vārnavā - koris, teātra spēlēšana. Viesītē veikala pārdevējas darbs. Varas maiņas atsaucas vietējo cilvēku attiecībās - notiek savstarpēja izrēķināšanās. Sīkāk stāsta par vīra un brāļu kara gaitām leģionā, pēc kara filtrācijas darba nometni Karēlijā. Sievas atmiņas par braucienu uz Karēliju un vīra apmeklējumu. Pēc atgriešanās vīru apcietina un notiesā uz 25 gadiem Arhangeļskā. Par četru bērnu audzināšanu vienai bez vīra - runā īsi, tomēr stāstā grūtības ir jaušamas. Stāstot par kolhozu, piemin izpildkomitejas priekšsēdētāju Peļņiku, kura laikā dzīve uzlabojusies. Ar patiku atceras darbu dārzniecībā, kad dārzeņus veda uz tirgiem Ļeņgradā. Salīdzinājumā ar padomju laiku, uzskata, ka tagad nebūtu iespējams apmaksāt augstāko izglītību 4 bērniem, ko viņa ne bez piepūles spēja padomju laikā un uzskata par lielu sasniegumu dzīvē. Atkārtoti atgriežas atmiņās par teātra spēlēšanu, piemin dzīvi Ulmaņa laikos, kad domāja par zemniekiem. Uzskata, ka pateicoties viņas aktīvajai aizsardzes darbībai, vīrs nav ticis pakļauts vēl lielākai vajāšanai no vācu varas iestāžu puses. Satura pārstāsts: 1A Vīra tēvs ir bijis strēlnieks, nāk no Meirāniem Vidzemē. Autores māte strādājusi par kalponi muižā pie mācītāja Stendera. Tēvs bijis muižas dārznieks. Pēc kāzām tēvs strādā par mežsargu Vārenbrokas muižā. 1917. gadā, sākoties karam, krievi likuši visiem doties prom no mājām. Piedzimusi meitiņa, devušies bēgļu gaitās. Ap 1916. gadu, karam beidzoties, apmetušies pie saimniekiem Krustpils pagastā. Tolaik Daugavas vienā pusē - Krustpilī - bijis krievu karaspēks, bet otrā - Jēkabpilī - vācu. Tēvs ar diviem biedriem devies skatīties, kas notiek Krustpilī. Vācieši viņu nošauj. Māte otrreiz apprecējusies un šajā laulībā piedzimuši trīs dēli. Latvijas laikā patēvam piešķir zemi, viņš uzceļ mājas, kur ģimene sāk dzīvot no 1924. gada.  Autore Vārnavas skolā mācījusies četrus gadus, pamatskolu pabeidz Sunākstē. Jaunībā bijusi ļoti aktīva sabiedriskajā dzīvē. 1940. gada novembrī 26 gadu vecumā apprecas ar savu skolas biedru.  1940. gadā - varu maiņa. Viesītē nodibināta Patērētāju biedrība un atvērts veikals. Veikalu atvērt solīts arī Vārnavā. Viņa izvēlēta par nākamo veikalnieci, tomēr nācies braukt uz Viesīti mācīties arodu. Pēc meitas piedzimšanas pārcēlusies pie vīra vecākiem "Dziļlejās". 1941. gada deportācijās no pagasta aizved divas ģimenes.  Vāciešiem ienākot, aktīvu karadarbību pagastā nejūt. Krievu laikā nodibinātas arodbiedrības, kuru mērķis bijis panākt, lai kalpi slēdz līgumus ar saimniekiem. Kad sākusies vācu vara, notikusi izrēķināšanās ar vācu varai nepatīkamām personām. Vīrs pagastvaldē bieži pratināts. Kad vācu vara mazinās, vīrs un vēl citi pagasta cilvēki piespiesti brīvprātīgi pieteikties vācu armijā. 1942. gada martā vīrs aizgājis karā. Nonācis vienībā, kurai jāapsargā krievu gūstekņi. Apsardzē tikuši visi politiski neuzticamie, kuri brīvprātīgi pieteicās vācu armijā. Vīrs dezertējis. Iestājies leģionā, tādēļ par dezertēšanu nav sodīts. Kad vācieši atkāpušies, autore un vēl citas apkārtējās ģimenes gājušas dzīvot mežā, jo vācieši veduši cilvēkus sev līdzi. No 1944. līdz 1946. gadam par vīru neko nezina. Strādā veikalā.  1B Vīra jaunākais brālis armijā pazudis bez vēsts. Autores diviem brāļiem izdevās pārdzīvot Kurzemes katlu. Jaunākais nosūtīts uz darba nometni Krievijā, bet kopā ar vāciešiem un frančiem palaists vaļā. Dzīve leģionā bijusi ļoti grūta. No vīra saņemta ziņa, ka viņš aizsūtīts uz darba nometni Karēlijā. Plašāk stāsta par to, kā 1946. gadā apciemojusi vīru Karēlijā - sarežģīts un tāls ceļš. 1946. gada trešajos Ziemassvētkos vīrs atgriežas mājās. Strādā par zvejnieku. 1952. gadā čekisti arestē vīru un notiesā uz 25 gadiem. Apsūdzība pamatojums - brīvprātīgi pieteicies vācu armijā un apsargājis krievu gūstekņus. Nosūtīts uz Arhangeļsku Krievijā. Pēc Staļina nāves atgriezies. Vīra veselība sabeigta. Strādā kādu laiku kolhoza būvbrigādē, mirst 45 gadu vecumā. Autore strādājusi dārzniecībā, audzējuši stādus, dārzeņus, veduši uz Ļeņingradas tirgiem. Kādu laiku pagasta priekšnieks bijis Peļņiks, viens no aktīvākajiem Stučkas (tagad Aizkraukles) dibinātājiem. Tad pagastā notikušas labas pārvērtības. Līdz pensijai divus gadus strādājusi par apkopēju. Stāsta par to, ka ir lepna, ka visi bērni ieguvuši augstāko izglītību. Padomju laikos studenti varējuši sevi uzturēt ar stipendiju.  2A Latvijas 20 gadu jubilejas dienā visi aizsargi piedalījušies skatē Rīgā, arī viņa pati redzējusi Ulmani. Ulmanis ieviesis kārtību, domājis par zemniekiem.

Savs stāsts

Citāts no Zigmunda Skujiņa darba "Sunākstes Elēģija"

"Kā viss šeit bija izmainījies! Aijā-ā-ā-ā. Tas, kas kād­reiz šķita liels un varens, tagad izskatījās niecīgs un no­žēlojams. Grezni kaltas dzelzs sētas, rūsas saēstas, aplam apņēma nātres un lupstāji. Čugunkāju beņķus teju, teju kopā turēja praulaini dēļi, nespējīgi lāgā vairs panest paši savu svaru. Hier Ruhen in Gott Baron Heinrich von Behr, Hier Ruhen in Gott Baronese Johanna von Behr…

Viens celiņš tomēr izskatījās nostaigāts arī tālāk. Apjautis, uz kurieni tas ved, nospļāvos (nedomājiet, ka velli spļaudās biežāk par cilvēkiem, pie mums tāpat spļaudīša­nās skaitās nekulturālas uzvedības izpausme, lai gan tā sauktais «velna spļāviens»[2] atzīts pat medicīnā) un dzīros atpakaļ. Bet rakstnieks (kaut zināmā mērā kolēģis, tomēr jāsaka: būtu kāds mūsējais viņu parāvis!) turpināja iet uz priekšu. Cits nekas neatlika kā kuplināt sabiedrību. Ap­mēram pēc soļiem divdesmit akmens sētā bija izlauzts robs. Taka veda tālāk līdz samērā labi uzkoptam kapam. Nu jā, tur bija arī tāds piemineklis: balts eņģelis, salicis rokas, skaita lūgšanu.

—   Mjā, uz ko gan visu spējīgs cilvēks! — sacīja N.

Ho, ho! Labākai apstākļu izpratnei te man jums jāpa­skaidro: eņģelim bija noskaldīta galva un nolauzti spārni, arī rokas bija atbelztas, rumpis vien palicis. Un vispār — eņģelis bija nogāzts no postamenta. Tomēr ķēmīgo atli­kumu kāds rūpīgi bija nolicis tieši uz kapa kopas un at­balstījis ar ķieģeļiem.

Pagājis tuvāk, rakstnieks sāka burtot uzrakstu:

—   Angela fon Bēra … Jeb varbūt jāsaka — Andžela… Dzimusi 1887. gadā, mirusi 1907. … Tikai divdesmit gadu … Vai par šo jauno dāmu kas zināms?

—   Tā. Maķenīt, — es atrūcu.

—   Cik var saprast, tad no barona meitām. Pārējie dzim­tas kapi, kā redzat, ieauguši zālēs, kāpēc uz šī te liek ziedus? Un kāpēc kaps atrodas ārpus sētas?

—   Stāsta, ka pati esot nomaitājusies. Nelaimīgas mīles­tības sista. Citiem vārdiem sakot — aiz muļķības.

—   Jūs domājat, ka mīlestība ir muļķība?

Drusku saminstinājos, man nepatīk lamataini jautājumi, ja es allaž būtu izskaidrojis savus uzskatus, tad šeitan ta­gad nestāvētu.

—   Ja mīlestība ir ceļš uz nelaimi…

—    Nelaime var piemeklēt uz jebkura ceļa. Pat ceļam esot pilnīgi bez vainas. Jūs taču sacījāt: aiz nelaimī­gas mīlestības.

Ho, ho! Man šī saruna nepavisam nepatika. Gauži nepa­tika. Parasti šādos gadījumos bez kavēšanās mainīju va­lodas, bet šoreiz nožēlojams gribas gurums, kaut kāda ne­saprotama mīkstčaulība mani kavēja rīkoties stingri un principiāli. Es nenoturējos:

—   Viņa bija pilnīgi kā jukusi, visiem vēlēja labu, visus gribēja darīt laimīgus, visus turēja par draugiem. Filmu «Karš un miers» redzējāt? Nu, tāda pati kā Nataša sā­kumā. Gan pēc izskata, gan pēc izturēšanās. Vienīgi fri­zūra bija savādāka, garās.«princešu lokās» tolaik vairs ne­bija modē. Tas notika 1906. gadā.

Rakstnieks uzstājīgi raudzījās man acīs.

—    Pēc Piektā gada revolūcijas arī šajā malā uzdarbo­jās «melnā sotņa». Dragūnu nodala jauna horunžija va­dībā, — es nevarēju apstāties. — Muzejā vēl saglabājies viņa noģīmis, tāds melnūsains, ar smailu ķīļbārdiņu. Un iedomājieties tikai — eņģelis tajā sātanā iemīlējās.

—    To var saprast. Sapņaini noskaņota meitene, iztvīkusi garlaicīgā sabiedrībā. Un pēkšņi ierodas tāds brašulis. Horunžija asiņainos darbus barona apartamentos droši vien neiztirzāja,

—    Nē, viņa zināja un tomēr mīlēja. Viņa cieta sirds­apziņas mokas un tomēr naktīs izzagās no istabas viņu sa­tikt. Viņa raudāja baltas asaras un tomēr deva viņam roku. Viņa trīcēja aiz šausmām un bailēm un tomēr ļāva viņam savas lūpas. Ne viņa drīkstēja kādam atklāt savu mīlestību pret horunžiju, ne mīlestību pret revolucionā­riem.

—   Nabaga eņģelisl

—    Jā, kas cits viņai atlika. Viņa lūdza dievu par mīles­tības spēku, cerēja, ka pretinieki samierināsies un iesāk­sies paradīze zemes virsū. Ho, ho, nekas tāds nevarēja no­tikt un nenotika. Barons visu uzzināja, bet par meitas kāzām ar horunžiju negribēja ne dzirdēt. Horunžijs atkal, lauzdams solījumu, nošāva jaunu skolotāju. Eņģeja gars saļodzījās. Vēl pāris mēnešu nīkusi, viņa slepus paņēma tēva divkaujas pistoli un kādu nakti zem lielās liepas no­šāvās. Starp citu, ar sudraba lodi, ja gribat zināt.

Likās, ik vārds iekrita klusumā ar atsitienu kā akmens ūdenī un lēni nogrima krēslainajos ēnu atvaros, pametot zem nekustīgajām pazarēm čukstošas atbalsis. Soļi nebija dzirdami, zoles mīksti iegūlās trūdainajā zemē, kas izga­roja valgu, spēcīgu smaržu kā svaigs arums.

—    Horunžijs, protams, nenošāvās, — rakstnieks ierunā­jās pirmais, kad nācām jau atpakaļ.

Es atradu par lietderīgu uz viņa jautājumu neatbildēt.

—    Skandāls izcēlās vienreizējs, — novirzīju viņa uzma­nību, izklāstīdams vēstures sīkdaļas. — Pats barons, bur­tiski, dažu dienu laikā no sprauna vīra sakrita par trī­cošu, izčākstējušu večuku. Meitu viņš mīlēja slimīgi, dzimtas aristokrātiskais vārds bija iegrūsts negodā. Bez tam vēl, atcerieties, kas tas bija par laiku, kam bailes, tam visur čab — muižniecība notikušo tulkoja kā naidīgu demonstrāciju, mācītājs atteicās bērēs piedalīties, mirušo aizliedza kapos rakt. Barons mēģināja slieties pretī, iz­mantojot protekciju svaru un spēku, bet nenieka nepa­nāca. Eņģeli apraka ārpus sētas. Pēc nepilna gada tika uzlikts baltais tēls. Mācītājs, zināms, protestēja, taču īsti piesieties nevarēja — pēc baznīcas likumiem uz pašnāv­nieka kapa nedrīkst likt krustu, par eņģeļiem nekas nav teikts. "

Vārenbrokas muiža

Vikipēdijas lapa